Šķirnes vēsture:

Bernes ganu suns ir vispopulārākais no Šveices ganu suņiem. Viņa krāšņais kažoks ir ar mīkstu un zīdainu spalvu un biezu pavilnu. Pēc rakstura ārkārtīgi labsirdīgi un jūtīgi suņi ar līdzsvarotu raksturu. Gudri, modri, bezbailīgi, mierīgi un uzmanīgi, reti rej. Pret svešiem izturas draudzīgi un atsaucīgi. Parasti nepazīstamus cilvēkus sagaida ar neuzticību. Bernes ganu suns ir spēcīgs, neatlaidīgs un ļoti uzticīgs savam saimniekam.
Pilnu pieauguša suņa augumu Bernes ganu suns sasniedz aptuveni 15 mēnešu

vecumā, tomēr var paiet vēl vismaz 1 – 2 gadi, kamēr suns sasniedz pilnīgu

briedumu.
Ar mīlestību izturas pret bērniem, labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem.
Apmācāmi ar pacietību. Suns apgūst visu jauno ar prieku, viņam patīk izdabāt

saimniekam, bet bieži vien bernieši ir ietiepīgi. Tāpēc apmācībai jābūt

konsekventai, jau no pirmās dienas jaunā mājā, vienmēr slavējot par katru

izpildīto komandu.
Nav skaidri zināms, no kurienes cēlušies Bernes ganu suņi, lai gan tās

pirmsākumi meklējami Šveicē. Tiek uzskatīts, ka Bernes ganu suņi radušies,

krustojot Romiešu mastifus ar vietējiem Šveices ganu suņiem laikā, kad romiešu

karaspēks iebrucis Šveices teritorijā, jau 2000 gadu atpakaļ.
Bernes ganu suns ir ticis izmantots kā kamanu un ratu vilcējs, kokmateriālu un

pārtikas produktu nogādāšanai no ciema uz ciemu. XVIII gs. Šī šķirne gandrīz

izzuda. Tikai šveiciešu kinologu Alberta Haima and Franza Šertenlaiba pūles

pagājušā gadsimta laikā ir nostiprinājušas Bernes ganu suni kā šķirni no jauna. Sākotnēji šis suns bija pazīstams vai nu kā 'Gelbbackler' (dzeltenie vaigi), 'Vierauger' (četras acis) vai vairāk izplatītais - 'Durrbachler', kas radies no kroga nosaukuma, kur šīs šķirnes suņi tika pirkti un pārdoti.

Nosaukums Bernes ganu suns ir aptuvens tulkojums no vācu valodas "Berner Sennenhund". 1907.gadā Šveicē nodibināja Šveiciešu Durrbahu Klubu un jau vienu gadu vēlāk 20 šķirnes pārstāvji piedalījās izstādēs. 1908.gadā suņu klubs tika pārdēvēts par Bernes Ganu Suņu klubu un jau 1910.gadā tajā bija reģistrēti 107 bernes ganu suņu pārstāvji. Šajā laikā šķirnes standarti vēl nebija pieņemti un šiem suņiem bija daudz tā saucamo kļūdu (krāsojumā, izmērā, astes formā, spalvas garumā).

Pāris desmitu gadus vēlāk Bernes ganu suņu pārstāvji sāka izceļot plašajā pasaulē. Bernes ganu sunim parādījās daudz piekritēju Šveicē, pārējā Eiropā un Skandināvijā, un 1926.gadā šī šķirne sasniedza arī Amerikas kontinentu. Pagājušā gadsimta 40-to gadu beigās Bernes ganu suns tika krustots ar Ņūfaundlendu un no šīs savienības šķirne ieguva labsirdīgākus suņus, ar mierīgāku raksturu un garāku, spīdīgāku kažoku. Bernes ganu suns ir vienīgais no četrām Šveices kalnu suņu šķirnēm ar garu spalvu.

Šķirnes veselība:
Diemžēl berniešiem, tāpat kā citiem lielo šķirņu suņiem, vērojama tendence uz iedzimtām skeleta un muskuļu saslimšanām - elkoņa locītavas displāzija, poliartrīts, pleca daļas osteohondroze, gūžas kaulu displāzija. Lai izvairītos no locītavu slimību attīstības, sevišķi pirmajos suņa dzīves gados jārūpējas par pareizu un sabalansētu uzturu un jāpasargā kucēns no pārpūles. Jāuzmanās no kucēna pārbarošanas. Locītavu displāzija ir viena no biežāk sastopamajām saslimšanām, bet pastāv risks, ka suns nes arī citu slimību gēnus, piemēram:

• nervu sistēmas saslimšanas - centrālās nervu sistēmas hipomielinizācija;
• acu slimības - entropija, katarakta, ģeneralizētā tīklenes progresīvā atrofija;
• nieru un urīnvadu slimības - nieru mazspēja;
• vēzis - diemžēl Bernes ganu suns ir viena no šķirnēm, kur šīs slimības rādītāji ir augstāki par vidējiem.
Bernes ganu suņa mūža ilgums ir vidēji 8-10 gadi.

(Teksts no Latvijas Šveices kalnu suņu kluba lapas www.sennenhund.lv)