Visticamāk, ka lielā Pireneju kalnu suņa senči ir bijuši aziātu ganu suņi.  Šai šķirnei ir gara un bagātīga vēsture. Eiropas teritorijā minēta 1800-1000g.p.m.ē. un bija izolēta evolūcijā no citām šķirnēm. Tā saglabājusi savu īpatno izskatu, stāju un raksturu. Šīs šķirnes suns pirmo reizi tiek pieminēts jau 12. gadsimta hronikās.
1675.gadā jaunais Francijas troņmantnieks iemīlējās lauku kucēnā un paņēma līdzi uz Luvru. Tiklīdz viens baltais suns nokļuva galmā, uzreiz visi galminieki iekāroja baltos lācēnus. Sākās suņu audzēšana laukos lai pārdot turīgiem pilsētniekiem. Kalnu ganu palīgi kļuva par franču galma mājas suņiem. Tādā veidā šķirne kļuva pazīstama un viņus izmantoja aitu un lielopu ganāmpulku apsargāšanai no vilkiem un lāčiem, kā arī apsardzei mājās un pilīs bet  franču aristokrāti izmantoja tos kā personīgos miesassargus
Pirmais šķirnes standarts tika pieņemts 1923. gadā, taču oficiāli atzīts tikai 1960. gadā. Lielais Pireneju kalnu suns ir populārs arī ASV, Lielbritānijā un Japānā. Tas ir gan bērnu draugs un ģimenes mīlulis gan palīgs psiholoģiskai rehabilitācijai atveseļošanas iestādēs.

Lielais Pireneju kalnu suns ierindojas lielo kalnu suņu grupā, kurā ietilpst mastifi, Turcijas Akbašs,  Bergamas aitu suņi, Itāļu Maremmas-Abrucijas  aitu suņi, Poļu Podhales, Ungāru Kuvašs. Vairāku simtu gadu garumā tie tika izmantoti kā ganu suņi kalnainajos apvidos. Šķirnes nosaukumos – "Pireneju vilku suns", "Pireneju lāču suns" – atainota šo suņu spēja aizsargāt ganāmpulku no vilkiem un vēl draudīgākiem plēsējiem – lāčiem. Turklāt šie suņi ir spējīgi pieņemt patstāvīgus lēmumus cilvēka prombūtnes laikā, kas padara to par lielisku sargu.  Šīs šķirnes suņiem piemīt ļoti maigs un komunikabls raksturs. Mūsdienās šķirne ir izplatīta visā pasaulē. (Latvijā 2010.g. sākumā bija reģistrēti 7 pieauguši suņi.) 
Spēcīgs un izturīgs suns, viņam piemīt neatkarīga daba un lepnums. Izteikta tieksme izcīnīt dominanci. Suns jāapmāca jau no mazotnes. Pret ģimenes locekļiem izturas labvēlīgi, neuzticas svešiniekiem.
Nav piemērots turēšanai pilsētas dzīvoklī. Suņa fiziskajām aktivitātēm nepieciešams liels plašums, tam nepatīk, ja to ieslēdz telpās. Kažoka kopšana īpašas pūles nesagādā - tas jāizsukā vienu - divas reizes nedēļā. Suņu izstādēs izskatās lēnīgs un neveikls, mežā vai tīrumā skrien kā stirna. Ja suns nav turēts nebrīvē ( voljers, ķēde, būda ) ir īpaši maigs pret maziem bērniem

pat zīdaiņiem. Labi audzināts suns var padzenāt kaķi bet neuzbruks tam. 

Nereti suņu īpašnieku foto albumos ir saimnieku vai bērnu fotogrāfijas ar

blakus gulošu suni gultā vai šūpuļkrēsla. Tas vēlreiz liecina par suņa tīrīgumu.

Sunim nepieciešama regulāra komunikācija ar saimnieku vai ģimeni, turēšana vienīgi pagalmā

šiem gudrajiem suņiem uzdzen depresiju. Suņi labi atceras pāri darījumus un vienmēr atceras

savus draugus. Ar nepazīstamiem suņiem pirmkārt cenšas iepazīties un draudzēties. 

​

Šķirnes standarts FCI № 137 / 31.03.2005.
Valsts: Francija. Sākotnējā standarta publicēšanas datums: 25.06.1986.

Vispārējais izskats.

Ļoti liels, spēcīgi un harmoniski veidots suns. Trūkumi. Iespaids par neveiklību.

Līdzība ar sanbernāru, ņūfaundlendu vai leonbergeru. Pārbarots, netrenēts, gļēvs vai agresīvs suns.

Augstums skaustā.

Suņiem: robežās no 70 līdz 80 cm. Kucēm: robežās no 65 līdz 72 cm. Pieļaujamā novirze no norādītā izmēra – 2 cm.
 

Svars.

Suņiem: 60 kg robežās. Kucēm: 45 kg robežās.

Galva.

Nav pārāk smaga salīdzinājumā ar korpusa izmēriem. Sānos salīdzinoši plakana; galvaskausa daļa nedaudz ieapaļa; izteikts pakauša paugurs, galvaskausa pakauša daļai ir velvēta forma. Galvaskausa daļas platums ir vienāds ar tās garumu. Pāreja no pieres uz purna daļu – izteikta, plūstoša. Pareizi pildīts purns, vietā, kur pieres daļa pāriet uz purnu, tas ir plats, un vienmērīgi sašaurinās virzienā uz degunu. Lūpu malas melnas. Aukslējas melnas. Arī deguna spogulis melns. Trūkumi. Pārāk smagnēja galva, pārāk apaļa galvaskausa daļa, izvalbīta piere, pārāk izteikta pāreja no pieres daļas uz purnu, gaiša gļotādas pigmentācija, pārāk attīstītas (slapjas) lūpas, taisnstūrveida galva. Nopietni trūkumi. Gaišs deguna spogulis.

 

Acis.

Salīdzinoši nelielas, tumši brūnas, nedaudz slīps novietojums. skatiens – gudrs, maigs un izteiksmīgs. Plakstiņi – sausi, cieši pieguļoši, melni. Trūkumi. Apaļas acis; mazas vai izvalbītas acis, mitri plakstiņi, draudīga acu izteiksme, gaišas acu aprises. Nopietni trūkumi. Rozā krāsas acu aprises.

Ausis.

Novietotas acu līmenī, salīdzinoši nelielas, trīsstūra forma, ausu galiņi noapaļoti, tās cieši pieguļ galvai, tomēr satraukuma brīžos suns paceļ ausis pie skrimšļiem. Trūkumi. Pārāk garas vai pārāk platas ausis. Nepareizas formas ausis, pārāk augstu novietotas un tādas, kuras nav plakanas.
Kakls.

Spēcīgs, salīdzinoši īss. Ar nelielu pazodi. Trūkumi: Tievs, garš kakls ar pārāk attīstītu pazodi.
 

Zobi.

Pilna zobu formula. Spēcīgi un balti. Šķērveida sakodiens. Pieļaujams arī knaibļveida sakodiens. Trūkumi: Nepareizs sakodiens.
 

Lāpstiņas.

Mēreni slīpas. Skausts – plats un muskuļots.

Korpuss.

Krūšu kurvis salīdzinoši nav dziļš, nesniedzas zemāk par elkoņiem, bet ir plats. Ribas mēreni ieapaļas. Mugura – gara, plata un spēcīga. Krusti – nedaudz slīpi un harmoniski saplūst ar korpusu. Pareizi veidoti gurni. Mēreni ievilkti cirkšņi. Trūkumi. Izliekta vai ieliekta mugura. Uz priekšu noliekta mugura. Izkāmējis vēders.

Ekstremitātes. Priekšējās ekstremitātes – taisnas, spēcīgas, tās bagātīgi klāj atsukas. Atsukas uz ekstremitāšu aizmugurējās daļas – biezas un garas. Gurni muskuļoti, bet ne pārāk gari. Apakšstilbi plati, sausi, lecamās locītavas leņķis – mēreni izteikts. Uz pakaļējām ekstremitātēm reizēm mēdz būt liekie pirksti. Trūkumi: Taisnas lecamās locītavas. Izvērstas, greizas ekstremitātes. Nopietni trūkumi: Lieko pirkstu trūkums uz pakaļējām ekstremitātēm. Pēdas nav pārāk garas, ir kompaktas, pirksti – mēreni saspiesti. Trūkumi:  Pārāk garas un plakanas pēdas.

Aste.

Diezgan gara, to klāj biezs apmatojums. Miera stāvoklī suns tur asti nolaistu, astes galā veidojas "āķītis". Satrauktā stāvoklī aste tiek pacelta augstāk pa muguru un sagriezta gredzenā. Trūkumi: Nepareizs astes novietojums; aste ar nabadzīgu apmatojumu; pārāk īsa vai pārāk gara aste; satrauktā stāvoklī suns neceļ asti sagrieztu gredzenā vai dara to nepārtraukti.

Apmatojums.

Biezs, garš un taisns; uz astes, ap kaklu tas ir nedaudz garāks, nekā uz korpusa, un var būt nedaudz viļņains. "Bikses" uz pakaļējām ekstremitātēm veido garš, biezs, nedaudz viļņains apmatojums. Trūkumi: Īss apmatojums, vijīgi akota mati. Pavilnas trūkums.
Krāsa. Balta vai balti pelēka (āpša apmatojuma krāsa), bāli dzeltena, vilka krāsa vai rudi plankumi uz galvas, ausīm un astes sākuma daļā. Āpša krāsas plankumi tiek vērtēti augstāk. Pieļaujami arī uz korpusa. Trūkumi: Jebkura krāsa, kas nav norādīta standartā. Nopietni trūkumi: Melnas krāsas plankumi, ko veido līdz pat saknei melni akota mati.

Kustības.

Neskatoties uz svaru un izmēru, Pireneju kalnu sunim jākustas viegli un brīvi. Pareizi sabalansēts suns ir spējīgs ilgu laiku uzturēt ātru pārvietošanās tempu. Trūkumi: Jebkura novirze no standarta tiek uzskatīta par trūkumu.

N.B. Suņiem ir jābūt diviem normāliem sēkliniekiem, kas pilnībā noslīdējuši sēklinieku maisiņā maisiņā.

                                                             

( Teksts no www.petnet.lv )